Saturs
Māsu teorijas piedāvā organizētu un sistemātisku veidu, kā izteikt apgalvojumus, kas saistīti ar māsu jautājumiem, dodot māsām iespēju aprakstīt, paredzēt, izskaidrot un kontrolēt ar viņu praksi saistītās parādības (sk. 1. atsauci). Humānistiskās māsu teorijas balstās uz pārliecību, ka pacientiem ir potenciāls pašrealizēties un viņi var progresēt veselīgi un radoši.
Koncentrējieties
Humānisti uzskata, ka starp māsu un pacientu pastāv abpusēja mijiedarbība, un abu darbības ietekmē rezultātus (sk. 3. atsauci).
Funkcionalitāte
Humānistiskās māsu teorijas uzsver katra indivīda unikalitāti un izmanto fenomenoloģiskus katra aprūpes veida aprakstus atbilstoši medmāsas viedoklim, pacienta reakcijai un pacienta un medmāsas mijiedarbībai (sk. 3. atsauci).
Piemēri
Sākotnēji izstrādājuši Žozefīne Patersone un Loreta Zderada, humānistiskās māsu teorijas tagad ietver Patrīcijas Benneres modeli "No iesācēja līdz ekspertam" un Žana "Rūpes teoriju". Vatsons.
Ieguvumi
Atzīstot indivīdu unikalitāti un mijiedarbību starp pacientu un medmāsu, humānistiskās teorijas palīdz medmāsām savā profesijā iesaistīt gan mākslu, gan zinātni. Viņi uzsver aprūpes kā galvenā elementa nozīmi māsu praksē.
Piemērošana praksē
Daudzas humānistiskās aprūpes teorijas, piemēram, Benera modelis par to, kā iesācēja medmāsa laika gaitā progresē un kļūst par ekspertu, ir veiksmīgi iekļautas praksē un izglītībā visdažādākajās klīniskajās situācijās.
